Galileo Galilejs

Galileo Galilejs; Galileo Galilei
Galileo Galilejs (Džusto Sustermana glezna, 1636.)
Personīgā informācija
Dzimis	1564. gada 15. februārī ; Piza, Itālija
Miris	1642. gada 8. janvārī (77 gadi); Arkenti, Itālija
Tautība	Itālis
Paraksts
Zinātniskā darbība
Zinātne	fizika, astronomija, matemātika
Alma mater	Pizas Universitāte
Pasniedzēji	Ostilio Rikki
Studenti	Benedeto Kastelli; Mario Guiduči; Vinsents Viviani
Sasniegumi, atklājumi	kinemātika; dinamika; heliocentrisms; teleskops

Galileo Galilejs (itāļu: Galileo Galilei, dzimis 1564. gada 15. februārī, miris 1642. gada 8. janvārī) bija renesanses laika fiziķis, astronoms, matemātiķis, domātājs.

Dinamikas kā zinātnes nozares un eksperimentālās fizikas pamatlicējs. Definējis inerces likumu un brīvā kritiena likumu, formulējis ķermeņa kustības pa slīpni un trajektoriju pamatprincipus (ripinot lodi pa slīpni un mērot tās atrašanās vietu dažādos laika sprīžos, konstatēja, ka lodes ātruma palielināšanās ir proporcionāla tās kustības laikam); izvirzīja ideju par kustības un miera stāvokļa relativitāti (Galileja relativitātes princips); izgudroja arī termoskopu (mūsdienu termometra priekšteci). Izveidojis teleskopu un veicis virkni atklājumu astronomijā: jaunus objektus kosmosā (piemēram, Jupitera pavadoņus), kosmosa objektu rotāciju ap savu asi. Heliocentrisma koncepcijas piekritējs.

Biogrāfija

Dzimis 1564. gada 15. februārī Pizā, mūsdienu Itālijas teritorijā, paputējušā florenciešu aristokrātu ģimenē. Tēvs, Vinčenco Galilejs, bija visai zināms mūziķis, komponists, kurš, lai uzturētu savus 7 bērnus, bija spiests ne tikai pasniegt privātstundas, bet pat nodarboties ar audumu tirdzniecību (kas aristokrātam bija liels negods).

Pamatizglītību Galileo ieguva mājās, taču, kad 1575. gadā ģimene pārcēlās atpakaļ uz Florenci, sāka mācīties benediktiešu Valombrosas klostera skolā, kur līdz 15 gadu vecumam apguva klasisko "septiņu mākslu" (latīņu: septem artes liberals) — gramatika, retorika, loģika, aritmētika, ģeometrija, mūzika, astronomija — pamatus. Pēc tam atkal mācījās mājās tēva vadībā.

1581. gadā uzsāka studijas Pizas Universitātē, studēt medicīnu. Lekcijas apmeklējis neregulāri un priekšroku devis vīnam, meitenēm un tiem kursiem, kas viņu interesējuši, izvairoties no nogurdinošiem prāta vingrinājumiem. Šajā laikā viņš aizrāvies ar matemātiku un mehāniku (Aristotelis, Eiklīds, Arhimēds, u. c. antīkie matemātiķi), taču finansiālu iemeslu dēļ studijas nepabeidzis un zinātnisko grādu neaizstāvējis, universitāti bija spiests pamest un atgriezties Florencē. Tur Galileo palaimējās iepazīties ar matemātiķi Ostilio Riči, kurš savās lekcijās aplūkoja ne tikai tīri matemātiskas problēmas, bet arī teorētisko aprēķinu saistību ar lietišķo mehāniku.

Šo četru gadu rezultāts bija apjomā neliels Galileo apcerējums "Mazie hidrostatiskie svari". Izgatavojis vairākus manuskripta norakstus, Galileo mēģināja to pārdot. Bagāts nekļuva, toties iepazinās ar vienu no tā laika spožākajiem matemātiķiem, marķīzu Gvido Ubaldo del Monte, "Mehānikas rokasgrāmata" autoru. Del Monte novērtēja jaunā Galileja prātu, talantu un darbaspējas, ievērojami palīdzot jaunajam censonim turpmākajā dzīvē. Būdams Toskānas lielhercogistes cietokšņu un fortifikācijas būvju ģenerālinspektors, marķīzs 1589. gadā iekārtoja Galileo par matemātikas profesoru Pizas Universitātē. Šajā laikā tapa nākamais Galileja zinātniskais darbs "Par kustību" (kur eksperimentiem zinātnieks izmantojis slīpo Pizas torni).

1591. gadā mira Galileo tēvs, un viņam nācās uzņemties rūpes par visu ģimeni. 1592. gadā, pateicoties del Montes protekcijai, tika pieņemts darbā Padujas Universitātē (1592—1610) Venēcijas republikā par astronomijas, mehānikas un ģeometrijas profesoru. Izdeva savu ģeocentriskās astronomijas lekciju kursu, taču vairāk bija pievērsies jaunu mehānikas principu noformulēšanai. 1594. gadā izdeva traktātu "Mehānika", kā arī publicēja rakstu par viņa izgudroto proporcionālo cirkuli, kas noderīgs ģeometrisku aprēķinu veikšanai.

1608. gadā Galilejs iepazinās ar jaunu astronomijas pētījumiem domātu aparātu, t. s. "holandiešu cauruli", un, izmantodams savas visai plašās zināšanas optikas ģeometrijā, pilnībā aizrāvās ar jauno virzienu. Galileo ja ne gluži izgudroja, toties fundamentāli pārveidoja un uzlaboja aparātu, izveidojot savam laikam modernāko un jaudīgāko teleskopu, kurš palielināja attēlu vairāk nekā 30 reizes. 1609. gada augustā aparāts tika demonstrēts Venēcijas Senātam.

1610. gadā Galilejs publicēja savu astronomisko pētījumu apkopojumu "Zvaigžņu vēstnesis" tam laikam milzu tirāžā — 550 eksemplāros —, kas strauji izplatījās Eiropas zinātnes aprindās, saceļot lielu ažiotāžu. Šajā pašā gadā Toskānas lielhercogs Kozimo II dei Mediči viņu "uz mūžu" iecēla par astronomijas profesoru Pizas Universitātē, ar 3 reizes lielāku algu un atbrīvojumu no lekciju lasīšanas, kā arī par hercoga galma matemātiķi un astronomu. Galileo Galilejs pārvācās uz dzīvi Florencē.

1610. gada vēlā rudenī Galilejs aizsāka zinātnieku disputu par plankumiem uz Saules un tās rotāciju. Pārējie tā laika astronomi domāja, ka tie ir kādi debesu ķermeņi, kas rotējot ap sauli, laiku pa laikam nostājas starp to un Zemi, savukārt Galilejs uzstāja, ka tie ir plankumi pašā Saules substancē, kas bija pretrunā ar vispārpieņemto Aristoteļa koncepciju par debesu ķermeņu nemainīgumu. Visai drīz atskanēja arī apvainojumi Galileja virzienā arī no teologu puses, tāpēc 1611. gada 23. martā viņš devās uz Romu, t. s. Romas kolēģiju, kurā darbojās spēcīgākie katoļu Baznīcas zinātnieki (lielākā daļa jezuīti). Iepazinusies ar Galileja aprēķiniem un argumentiem, kolēģija atzina, ka viņam ir taisnība, un diskusija par plankumiem beidzās.

1612. gadā pēc hercoga pasūtījuma Galilejs uzrakstīja darbu "Pārspriedumi par ūdenī ievietotiem ķermeņiem", ar kuru aizsāka disputu par Aristoteļa atziņu nemaldīgumu. Viņa skolnieks Kastelli pat uzrakstīja ziņojumu sv. Inkvizīcijai, ka Galilejs noliedz Aristoteļa filozofiju, ko katoļu Baznīca atzinusi par visas zinātnes pamatu. Kā pierādījums tika uzrādītas vēstules, kurās viņš aicina izvairīties no Svēto Rakstu interpretācijas, saprotot tos burtiski, ja vien kāds cits avots nepierāda pretējo un konkrēto "Bībeles" tekstu par problēmu nav jāsaprot burtiski. Kardināls Ballermini, viens no pazīstamākajiem tā laika teologiem atzina, ka Galilejam taisnība un, "ja tiks atrasti reāli pierādījumi" Zemes rotēšanai, būs jākoriģē burtiska Bībeles interpretācija par šo jautājumu.

1615. gada decembrī Galilejs devās uz Romu, lai meklētu aizstāvību pie Baznīcas vadības no Florences garīdzniecības uzbrukumiem un apvainojumiem ateismā. Viņu pieņēma pats pāvests Pāvils V un augstākie kūrijas kardināli, nomierinot, ka tas viss ir tumsonīgu provinciāļu izdomājumi un zinātniekam nav par ko uztraukties.

1616. gadā heliocentrisma koncepciju atzina par nezinātnisku hipotēzi, ko aizliedza mācīt izglītības iestādēs, bet heliocentriķu darbus iekļāva "Nerekomendējamo grāmatu indeksā". Kardināls Barberini (vēlāk pāvests Urbāns VIII) personīgi ieteica Galilejam, ka Kopernika idejas ir tikai interesanta matemātiska hipotēze, kuru nevajadzētu izmantot, mēģinot skaidrot reālo pasauli. Turpmākos gadus Galileo Galilejs pavadīja Florencē, netraucēti nodarbojoties ar zinātni.

1632. gadā Galilejs publicēja traktātu "Dialogi par divām svarīgākajām pasaules uzbūves sistēmām — Ptolemeja un Kopernika". Tā kā te viņš heliocentrisma kritiku bija ielicis dialogu negatīvā varoņa mutē, sacēlās skandāls. Bez tam sv. inkvizīcija saņēma ziņojumu, ka Galileo ir atomisma piekritējs, kas bija daudz nopietnāka apsūdzība. 1632. gada rudenī Galileju izsauca uz Romu, kur viņam nācās stāties inkvizīcijas komisijas priekšā un skaidrot, ko un kā ir domājis. 22. jūnijā viņam nācās publiski uz ceļiem nožēlot savu maldīšanos un pievēršanos māņiem, savukārt komisija noteica veto viņa turpmāko zinātnisko darbu publicēšanai, ja tie skars heliocentrismu vai atomismu.

Pēc šī sev nepatīkamā procesa Galilejs apmetās sākumā Vatikāna piešķirtajā villā Pinčo, tad sava drauga Sjenas arhibīskapa pilī, bet pēc tam pārvācās uz dzīvi atpakaļ savā villā Florencē. Te viņš 1637. gadā sarakstīja traktātu "Sarunas par divām zinātnēm, kas attiecas uz mehāniku un krišanas likumiem, un to matemātiskais pamatojums". Ap šo laiku, strādājot savā observatorijā, atklāja Mēness librāciju (nelielas periodiskas šķietamas Mēness svārstības ap savu centru, kuru cēlonis ir Mēness nevienmērīgā kustība pa orbītu un Mēness ekvatora slīpums attiecībā pret Mēness orbītu).

1637. gadā viņa redze strauji pasliktinājās, līdz 1638. gadā Galileo Galilejs kļuva akls. Tas lielā mērā notika tāpēc, ka viņš savas dzīves laikā pārāk bieži bija vērojis Sauli caur teleskopa lēcām.^[1] Taču par spīti tam turpināja aktīvu zinātnisko darbu, vadot savu skolnieku — V.Viviani, Evandželista Toričelli u. c. — grupas pētījumus un kūrējot to eksperimentus, kā arī diktējot pielikumus "Sarunām" par dažādām eksperimentu problēmām.

1641. gadā zinātnieka veselība strauji pasliktinājās, un 1642. gada 8. janvārī viņš mira savā villā "Villa il Gioiello" (Pērle) Arčetri, Florences pievārtē.

1737. gadā beidzot tika izpildīta Galileo Galileja kā ļoti ticīga cilvēka — In tutte le opere mie, non sara chi trovar possa pur minima ombra di cosa che declini dalla pieta e dalla riverenza di Santa Chiesa (nevienā manā darbā nav pat mājiena, kas mestu ēnu un kā aizvainotu Svēto Baznīcu) — pēdējā vēlēšanās: viņa pīšļus pārapglabāja Florencē, Santakročes katedrālē.

1992. gadā pāvests Jānis Pāvils II oficiāli atzina, ka Baznīca kļūdījusies, piespiežot Galileo Galileju atteikties no brīvas savas zinātniskās izpētes tēmu izvēles — labāk būtu bijis zinātniekam ļaut turpināt darbu, jo tad varbūt būtu atrasti pierādījumi heliocentrisma koncepcijas patiesumam (ko pierādīja tikai XIX gs.).

Darbi

"Mazie hidrostatiskie svari" (La bilancetta, 1586.) — metālu un dārgakmeņu blīvuma noteikšanas problēmu risināšana.
"Par kustību" (De Motu, 1590.) — kritiski aplūkota Aristoteļa mācība par ķermeņu krišana. Vēlāk uz šī pētījuma pamata viņš noformulēja likumu par krītoša objekta veiktā ceļa proporcionalitāti krišanas laika kvadrātam (Aristotelis uzskatīja, ka bezgaisa telpā objekta krišanas ātrums pieaug bezgalīgi, un smagāki priekšmeti krīt ātrāk).
"Mehānika" (Le Meccaniche, 1594.) — vienkāršo mehānismu darbības teorijas pamati, par pamatjēdzienu nemot spēka momentu.
"Zvaigžņu vēstnesis" (Siderius Nuncius, 1610.) — astronomisko pētījumu un atklājumu, izmantojot teleskopu, apkopojums. "Zvaigžņu vēstnesī" Galilejs konstatēja, ka Mēness ir maza planēta, kas riņķo ap Zemi, Piena ceļš ir milzīgs zvaigžņu kopums, nevis miglājs; atklāja Jupitera pavadoņus un fiksēja Veneras fāzes, kas nozīmēja tikai vienu: Veneras riņķošanu ap Sauli un izmaiņas Zemes un Veneras stāvoklī, attiecībā pret Sauli. Astronomijā tas bija apvērsums. Sākumā, balstoties uz vispārpieņemto Aristoteli, Galilejam oponēja vācu astronoms Martins Horke un itāļi Kolombe un Frančesko Sicci, taču visai drīz viņa atklājumu apstiprināja Johanness Keplers Bohēmijā un Peiresks Francijā.
"Pārspriedumi par ūdenī ievietotiem ķermeņiem" (Discorso intorno alle cose, che stanno in su l'aqua, 1612.) — matemātiski pamatoja Arhimēda likumu un pierādīja, ka Aristoteļa doma, ka ķermeņu grimšana atkarīga no to formas, ir kļūdaina.
"Pārbaudes akmens" (Il Saggiatore, 1623.) — pastāvošās zinātnes metožu un kolēģu kritika.
"Dialogi par divām svarīgākajām pasaules uzbūves sistēmām — Ptolemeja un Kopernika" (Dialogo sopra i due massimi sistemi del mondo ptolemaico e copernicano, 1632.) — Dialogi starp heliocentrisma un ģeocentrisma piekritējiem, autoram it kā ieturot neitrālu pozīciju, taču viņa simpātijas lasītājā šaubas nerada.
"Sarunas par divām zinātnēm, kas attiecas uz mehāniku un krišanas likumiem, un to matemātiskais pamatojums" (Discorsi e dimonstrazioni mathematiche intorno à due nuove scienze attenenti alla meccanica ed movimenti locali, 1637.) — Dialogu turpinājums sattīstot tālāk diskusiju starp "vecās" un "jaunās" zinātnes pārstāvjiem, izklāstot jaunākās autora atziņas, kas skāra dažādākās fizikas problēmas, it sevišķi dinamiku.

Konflikts ar baznīcu

Galileja izturēšanās un raksti uzskatāmi demonstrē, ka viņš bijis izteikti patmīlīgs un paštaisns cilvēks, ārkārtīgi augstās domās par sevi un visai zemās domās par apkārtējiem, turklāt visai subjektīvs. Piemēram, pat viņa grāmatas "Dialogi par divām svarīgākajām pasaules uzbūves sistēmām — Ptolemeja un Kopernika" nosaukums ir ar izteiktu zemtekstu, jo tajā laikā zinātnē aplūkoja četras iespējamās pasaules uzbūves sistēmas: bez Ptolemeja un Kopernika koncepcijām vēl bija Keplera un Brahes sistēmas. Galilejs nekad necitēja Kepleru, jo ciest viņu nevarēja (iespējams tāpēc, ka ārkārtīgi nicināja astroloģiju, kuru Keplers daļēji atzina un ar to dažkārt niekojās). Viņš necitēja arī Brahi. Abi tā laika dižākie astronomi Galilejam neeksistē, un viņš aplūko tikai jau tajā laikā novecojušo Ptolemeja sistēmu un Kopernika hipotēzi.

Vēl kāda visai raksturīga situācija: 1618. gadā debesīs bija lieliski redzama komēta. Taču Galilejs bija saslimis un viņam nebija spēka to novērot. Visi Eiropas astronomi to vērojuši, raisījās diskusijas, bet Galilejam nebija ko teikt. Ko viņš darīja? Viņš vienkārši paziņoja, ka nekādu komētu nav. Tās esot tikai optisks efekts Zemes atmosfērā, tāpat kā varavīksne. Kāpēc atsacījās atzīt komētu pastāvēšanu? Tieši tā paša iemesla dēļ, kāpēc ietiepīgi ignorēja Keplera atklājumu, ka okeānu paisumus un bēgumus izraisa Mēness gravitācija, tam rotējot ap Zemi. Komētas neatbilda Galileja priekšstatiem par to, kā viss notiek — to orbītas neatrodas ekliptikas plaknē, — tātad to nav. Tāpat kā viņš ignorēja heliocentrisma kritiku, kaut nespēja to atspēkot un argumentēti pierādīt, ka heliocentrisms ir kas vairāk par teorētisku hipotēzi.

1616. gadā inkvizīcijas komisiju, kas atzina heliocentrismu par nezinātnisku (nosodot Kopernika grāmatu bet, kas svarīgi, nebūt nenosodot Koperniku kā zinātnieku, un nevajājot nevienu, kuram mājās bija vai kurš lasīja heliocentrismam veltītu literatūru), vadīja kardināls Barberini. Viņa uzskats bija, ka zinātnē izmantojamas visdažādākās metodes, taču jābūt uzmanīgiem, piešķirot matemātiskam modelim fizisku jēgu. Savukārt kardināls Bellarmino 26. maijā tikās ar Galileju un informēja, ka zinot par viņa simpatizēšanu heliocentrismam, Baznīcai šai gadījumā nav nekādu iebildumu, taču tā kā tā ir tikai un vienīgi hipotēze, lūdza zinātnieku pie tā palikt, nepropanējot heliocentrismu kā esošu pasaules modeli: "Man šķiet, ka Viņa svētība un Galileja k-gs pareizi dara, runājot par pieļāvumu, nevis absolūtu patiesību; es vienmēr esmu uzskatījis, ka tā domājis arī Koperniks. Tāpēc, ja saka, ka pieņēmums par Zemes kustīgumu un Saules nekustīgumu ļauj mums visu izprast labāk, tad tas ir labi sacīts un tajā nav nekā bīstama. Matemātiķim ar to pietiek. Bet apgalvot, ka Saule patiesi ir visuma centrs, un griežas ap savu asi, nevis no austrumiem uz rietumiem, tā apgalvot ir visai bīstami ne tikai tāpēc, ka sacels pret sevi visus filozofus un visus teologus sholastus, bet tas nozīmētu arī svētās ticības aizskaršanu, parādot Svētos Rakstus kā melīgus… Ja arī kādam tomēr izdotos neapgāžami pierādīt, ka Saule ir pasaules centrā, tad ļoti uzmanīgi to būtu jāsaskaņo ar pretrunīgajām vietām Rakstos uzskatot, ka šajā gadījumā mēs acīmredzot neesam sapratuši tur rakstīto, nevis ka pierādījumi būtu aplami. Taču es tam nevaru noticēt līdz brīdim, kad šādi pierādījumi tiks likti priekšā. Piekritīsiet taču, ka tās ir divas dažādas lietas: izteikt pieņēmumu, ka Saule atrodas centrā, bet Zeme debesīs, vai arī pierādīt, ka tā tas patiesi ir. Pirmajam, man šķiet, ir visas tiesības būt, bet kas attiecas uz otro, tad te mani māc lielas šaubas. Bet gadījumos, kad pierādījumu trūkst un māc šaubas, jāpieturas pie Svētajiem Rakstiem." (citēts no: Fantoli, 139.-140. lpp.)

1624. gadā Galilejs, labi zinot, ka heliocentrisms netiek atzīts par zinātnes daļu, informēja bijušo kardinālu Barberini, bet nu jau pāvestu Urbānu VIII, ka rakstot grāmatu "Dialogi par svarīgākajām pasaules uzbūves sistēmām", kurā salīdzinot esošās kosmogonijas sistēmas. Pāvests visnotaļ atbalstīja šo projektu kā zinātnes attīstībai svētīgu, tikai atgādinot, lai būtu izklāstīti visu sistēmu piekritēju argumenti, nevis demagoģiski un selektīvi atlasīti tikai vienai sistēmai labvēlīgie. 1630. gadā Galileo Galilejs atkal tikās ar pāvestu, un saruna bija līdzīga. Astronoms neslēpa, ka ir heliocentrisma piekritējs, savukārt pāvests lūdza topošajā darbā pieminēt, ka ja dažus aprēķinus veikt ir ērtāk, izmantojot heliocentrisma modeli, tad tomēr jānorāda, ka Dievs nav radījis pasauli tādu, lai astronomiem būtu vieglāk, bet gan visai sarežģītu, daudz kur vēl neizskaidrojamu, un heliocentrisms pagaidām nav zinātniski pierādīts.

Galilejs patiesi tā izdarīja, 1632. gadā publicējot traktātu "Dialogi par divām svarīgākajām pasaules uzbūves sistēmām — Ptolemeja un Kopernika". Tikai nevis grāmatas ievadā, kā piedāvāja pāvests, bet pašā tekstā. Lieta tāda, ka viss traktāts ir dialogi starp astronomiem, kuri katrs pārstāv savu zinātnes skolu. Visi bija reālas sava laika personas. Taču pāvesta ieteiktos argumentus Galileja grāmatā izsaka negatīvais varonis, konservators Simpliciuss (reāla persona, VI gs. astronoms, komentējis Eiklīdu un Aristoteli). Taču vārdam "simplicius" ir arī otra nozīme: "vientiesis". Un gan jau kāds pāvestam norādīja uz šo jauko līdzību, vai viņš pats pamanīja. Un protams, apvainojās — vienmēr aizstāvējis Galileju, centies tam dažādi palīdzēt, bet šāda nu izrādās pateicība.

Un tieši šajā laikā svētā inkvizīcija saņēma ziņojumu, ka Galilejs propanē atomismu. Bet tas jau bija nopietni, jo jau Tridentes koncilā tika nolemts, ka apgalvojums, ka pasaule sastāv no atomiem, ir pretrunā ar ticības dogmātu par dievgaldu. T. i. runa ir nevis par zinātnieku savstarpējajiem ķīviņiem un to, ko atļaut mācīt izglītības iestādēs (kas bija Baznīcas kompetencē), bet jau teoloģisku dogmu apšaubīšana. 1632. gada septembrī Galileju izsauca uz Romu, kur viņam nācās stāties inkvizīcijas zinātnieku komisijas priekšā. Ar visādiem iemesliem novilcinājis nepatīkamo braucienu, viņš tomēr ieradās svētās inkvizīcijas mītnē 1633. gada februārī. Zinātniekam inkriminēja divus pārkāpumus — krāpšanos (jo vēl 1616. gadā solījis nepropanēt neviena nepierādīto Kopernika hipotēzi kā realitātes skaidrojumu, Dekrēta par publicēšanai nerekomendējamās literatūras pārkāpšanu) un atomisma propanēšanu.

Taču arī te iejaucās pāvests, turpinot rūpēties par Galileja likteni: viņš nevis ļauj visam notikt ierastajā procesuālajā kārtībā, bet izveidoja īpašu inkvizīcijas komisiju no gudrākajiem kūrijas prātiem, neuzticot ziņojuma par Galileja iespējamo ķecerību izmeklēšanu parastiem inkvizitoriem. (Inkvizīciju kontrolēja jezuītu ordenis, ar kuru pāvestam bija ļoti saspīlētas attiecības — Urbāna VIII laikā neviens jezuīts netika iesvētīts par kardinālu, kas ir bezprecedenta gadījums Baznīcas vēsturē). Par komisijas vadītāju iecēla kardinālu Barberini (pāvesta brāļadēls, arī kardināls, kas garantēja kontroli pār komisiju.) Pati komisija sastāvēja no diviem teologiem, no kuriem viens bija pāvesta privātsekretārs, bet otrs — tēvs Paskvalivo, — populārs zinātnes aprindās ar to, ka iestājās par zinātnes un teoloģijas nošķiršanu t. i. saprata, ka zinātne un ticība ir divas dažādas lietas, kā arī jezuīts brālis Inkofers, viens no zināmākajiem tā laika astronomiem. Iespējams, ka pāvesta rīcību motivēja ne tik daudz cieņa pret zinātnieku, bet gan tas, ka visi zināja par viņu draudzību: ja Galileo izrādītos ķeceris, tas būtu nopietns trieciens Urbāna VIII prestižam. Lai gan vēl 1632. gada septembrī pāvests sarunā ar Florences vēstnieku uzsvēris, ka uzskata Galileju par savu personīgo draugu.

Jautājuma izskatīšana ilga divus mēnešus — no 21. aprīļa līdz 21. jūnijam. Praktiski visu Romā pavadīto laiku Galilejs dzīvoja Florences vēstnieka pilī, savukārt Florences valdība nodrošināja savu galma zinātnieku ar uzturlīdzekļiem, sulaiņiem, karieti. Vairākas dienas Galilejam nācās, kā to pieprasīja tā laika procesuālās normas, uzturēties cietumā, kur īpaši viņam lielinkvizitors atbrīvoja savu dienesta dzīvokli, uz šo laiku. Taču tas, protams, nebija nekas patīkams, un savās vēstulēs Galilejs žēlojas par "slikto veselību" un "dvēseles satraukumiem" (ir saglabājusies pāvesta vēstule, kur viņš lūdz īpašu vērību pievērst gados ne jaunā zinātnieka veselībai uz dzīves apstākļu komfortam). Komisija sapulcējās 5 reizes, no kurām 3 bija Galileo iztaujāšana par apsūdzību.

Publiskajā diskusijā cienījamais zinātnieks, neko piebilst, demonstrēja, ka apveltīts asu prātu un plašu erudīciju. Viņš aizrādīja inkvizitoriem, ka "Bībele nemāca, kā debesis uzbūvētas, Bībele māca, kā tajās nokļūt". Ar citātiem no Baznīcas tēvu rakstiem pierādīja, ka dažādas vietas Bībelē var interpretēt dažādi, un nekas no viņa teiktā nav pretrunā ar Svētajiem Rakstiem. Savu saistību ar atomiska teoriju kategoriski noliedza, un inkvizīcijas komisija viņam piekrita, šim jautājumam vairs nepieskaroties. Diemžēl nevarēja sniegt nevienu pierādījumu, kas apliecinātu heliocentrisma koncepcijas patiesību. Viņa vienīgais arguments bija, ka okeānu paisumu un bēgumu izraisa Zemes rotācija, taču komisijas pārstāvji pierādīja, ka šīs ūdens svārstības izsauc Mēness gravitācijas spēks, rotējot ap Zemi.

22. jūnijā Galileo Galilejam nācās publiski uz ceļiem nožēlot savu maldīšanos, atzīt, ka nevar pierādīt Zemes griešanos ap Sauli, un apsolīt šai "nezinātniskajai maldu hipotēzei" nekad vairs nepievērsties. Savukārt inkvizīcijas komisija noteica viņam bargu sodu: divus mēnešus pavadīt izolētam no ārpasaules pāvesta ārpilsētas pilī, katru dienu skaļā balsī skaitot septiņus nožēlas psalmus (jāpiebilst, ka Galilejs sodu izcieta tikai daļēji — pilī divus mēnešus viņš nodzīvoja, taču psalmus viņa vietā skaitīja Galileja māsa.)

Mīts, ka it kā pametot inkvizīcijas telpas, Galilejs teicis: "Un tomēr viņa griežas!", kā norāda Vitorio Messori, radies 1757. gadā, kad to izdomājis žurnālists Džuzepe Baretti.

Viedokļi

"Galilejs tikai pierādīja, ka tic tam, ko pats uzskata par patiesu — taču viņa uzskatu patiesība netika pierādīta. Un nav brīnums, ka pasauli neaizrāva viņa entuziasms. Kardināla Bellarmini viedoklis bija objektīvāks. Tā padoms visnotaļ atbilst mūsdienu zinātnes pierādījumu prasību standartiem… Fakts, ka modelis strādā labi, nebūt nenozīmē, ka realitāte veidota tā kā šis modelis… Tradīcijai, pie kuras pieturējās Baznīca, bija ļoti interesanti aizsācēji antīkajā pasaulē, un visnotaļ progresīvi piekritēji mūsdienās… Ņemam par piemēru kaut vai spēcīgākās mūsdienu fizikas teorijas: relativitātes teoriju un kvantu mehānikas teoriju. Neraugoties uz visām pūlēm, vēl joprojām nav izdevies izveidot vienotu pasaules uzbūves ainu, kas būtu saskaņā ar tām abām — vienas teorijas pieņēmumi ir pretrunā ar otru. Vai varam uzskatīt, ka kāda no tām ir patiesāka par otru pasaules aprakstā? Es nevaru. Es varu tikai apgalvot, ka tās abas ir optimāli, pietuvināti un derīgi modeļi, taču par realitāti, kuru tie cenšas skaidrot, mums visai miglains priekšstats… Un nevar uzsākt apmācību, par pamatu ņemot tikai vienu teoriju, nepārliecinoties, ka tā kā minimums nav sliktāka par veco. Tikai tā var aizstāvēt pamatizglītību no modes un aizraušanos kaleidoskopiskas mainas. Doma, ko viņš pauž pēdējā frāzē, visai derīga arī mūsdienu pedagogiem un augstskolu rektoriem: nedrīkst mainīt apmācības sistēmu, to balstot tikai uz jauniem priekšstatiem, pirms neesam pārliecinājušies, ka tie patiesi pareizāki par iepriekšējiem. Tā, nenoliedzami, ir visai saprātīga doma." (Feijerabends P.)

Atsauces

↑ Lucas Ellerbroek. Planet Hunters: The Sesrch for Extraterrestrial Life. London : Reaktion Books, 2017. 37. lpp. ISBN 978-1-7802-81-2 Jāpārbauda |isbn= vērtība.

Literatūra

Biagioli, Mario. Galileo, Courtier: The Practice of Science in the Culture of Absolutism. Chicago: University of Chicago Press, 1993
Brodrick, James, S. J. Galileo: the man, his work, his misfortunes. London: G. Chapman, 1965
Drake, Stillman (translator). Dialogue Concerning the Two Chief World Systems. Berkeley, CA: University of California Press. 1953
Drake, Stillman. Discoveries and Opinions of Galileo. New York: Doubleday & Company. 1957 ISBN 0-385-09239-3
Drake, Stillman. "Galileo's Discovery of the Law of Free Fall". Scientific American v. 228, #5, 1973, pp. 84–92.
Drake, Stillman. Galileo At Work. Chicago: University of Chicago Press. 1978 ISBN 0-226-16226-5
Drake, Stillman, and O'Malley, C. D. (translators). The Controversy on the Comets of 1618. Philadelphia, PA: University of Philadelphia Press. 1960
Feyerabend Paul. Against Method. — London: Verso, 1993
Finocchiaro, Maurice A. The Galileo Affair: A Documentary History. Berkeley, CA: University of California Press. 1989 ISBN 0-520-06662-6.
Lattis, James M. Between Copernicus and Galileo: Christopher Clavius and the Collapse of Ptolemaic Cosmology, Chicago: the University of Chicago Press, 1994
Langford, Jerome K., O. P. Galileo, Science and the Church, third edition, St. Augustine's Press. 1998 ISBN 1-890318-25-6.
Хал Хеллман. Великие противостояния в науке. Десять самых захватывающих диспутов — Глава 1. Урбан VIII против Галилея. — Москва, "Диалектика", 2007. ISBN 0-471-35066-4
Мессори В. Черные страницы истории Церкви. — Караганда, 1999

Фантоли А. Галилей. В защиту учения Коперника и достоинства Святой Церкви. — Москва, 1999

Шрейдер Ю. А. Галилео Галилей и Римо-Католическая Церковь. // Вестник истории естествознания и техники. 1993, N. 1.
Выгодский М. Я. Галилей и инквизиция. — Москва-Ленинград, 1934
Фейерабенд П. Галилей и тирания истины. // НГ-наука. Июль 1998

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Galileo Galilejs.

[1] Lucas Ellerbroek. Planet Hunters: The Sesrch for Extraterrestrial Life. London : Reaktion Books, 2017. 37. lpp. ISBN 978-1-7802-81-2 Jāpārbauda |isbn= vērtība.

[1]