Pāriet uz saturu

Alberobello

Vikipēdijas lapa
Alberobello
Pilsēta
Alberobello
Alberobello trulli namiņi
Alberobello trulli namiņi
Alberobello (Itālija)
Alberobello
Alberobello
Koordinātas: 40°47′3″N 17°14′15″E / 40.78417°N 17.23750°E / 40.78417; 17.23750Koordinātas: 40°47′3″N 17°14′15″E / 40.78417°N 17.23750°E / 40.78417; 17.23750
Valsts Karogs: Itālija Itālija
Reģions Apūlija
Province Bari province
Platība
 • Kopējā 40,82 km2
Iedzīvotāji (2023)[1]
 • kopā 10 248
 • blīvums 262,7/km²
Mājaslapa www.comune.alberobello.ba.it
Oficiālais nosaukums: Alberobello trulli
Tips Kultūra
Kritērijs iii, iv, v
Iekļauts 1996. gads
Aizsardzības nr. 787
Valsts Karogs: Itālija Itālija
Platība 10,52 ha
Alberobello Vikikrātuvē
Karte
Alberobello

Alberobello (itāļu: Alberobello; burtiski "skaistais koks"), ir neliela pilsētiņa un komūna Itālijas dienvidaustrumos, Apūlijas reģiona, Bari provincē. Šī komūna ir slavena ar unikālajām trulli celtnēm, un 1996. gadā bija iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.[2] Plašās trulli apbūves dēļ Alberobello ir iesaukta par "Trulli galvaspilsētu".

Ciemats tika dibināts uz Konversano Akvavivu piederošās zemes, kuri pateicoties dalībai Krusta karos ieguva kontroli pār šo teritoriju. 1480. gadā Neapoles karalis Ferdinands I pavēlēja grāfam Džulio Antonio di Akvavivam nepieļaut turku karaspēka placdarma izveidošanu pie Otranto pilsētas. Kampaņa izrādījās veiksmīga, turki atkāpās, bet pats grāfs karā krita. Tādējādi karaliskā balva tika nodota viņa dēlam, Andrea Mateo. Tā bija neapdzīvota Murges teritorija, kas pazīstama kā Silva vetusissima Arboris Belli (t.i. senu, skaistu koku mežs), kas pirms tam piederēja Martina Franka pilsētas prinčiem. Jaunais grāfs Mateo, iegūstot šo zemi, uzaicināja no Noči ciemata ap četrdesmit ģimenēm atjaunot un apstrādāt to, ar noteikumu nodot grāfam 10% no ievāktās ražas.

Nelielais ciemats, kuru nosauca par Selvu, pamazām auga, un 1616. gadā tur dzīvoja jau 200 iedzīvotāju. Dzīvojamās mājas atradās tagadējā Monti rajonā. Alberobello tika celts bijušās Kanas upes gultnes vietā. Ciemats strauji sāka attīstīties tieši grāfa Džangirokamo di Akvivavas (1600-1665) laikā. Šo izaugsmi skaidro trīs leģendas. Pirmā stāsta, ka grāfs Džangirokamo bija kaislīgs mednieks un bieži apmeklēja lauku teritorijas. Nokaitināts par lauku iedzīvotāju nabadzīgo stāvokli, viņš pavēlēja uzcelt šeit sev namu, kā arī maizes ceptuvi un dzirnavas, tādējādi veicinot ciemata attīstību. Otrā mutvārdu versija stāsta, ka viņš šeit izmitināja no Bari padzītos slāvu pareizticīgos.

Pēc trešās versijas, kas tika apstiprināta arī ar vēsturiskiem dokumentiem, ciemata attīstība bija saistīta ar grāfa centieniem izvairīties no nodokļu maksāšanas, kas palīdzēja šeit apmesties zemniekiem un bēgļiem no citiem Apūlijas apgabaliem, saņemot ilglaicīgus aizdevumus. Ieceļotāju skaita palielināšanās veicināja grāfa varas un ietekmes palielināšanos uz Neapoles karaļa rēķina.

Pēc tam, kad karaliskais galms sāka izskatīties necili uz dažu vietējo lojālistu (piemēram, Džangirolamo) izaugsmes fona, karalis izdeva Pragmatica de Baronibus rīkojumu ar lēmumu, ka lojālistiem vairs nepieder viņu valdījumi, bet pēc māju skaita katrā apgabalā tie tiek aplikti ar nodokļiem. Šis likums darbojās līdz 1700. gadam.

Grāfs Džangirokamo 1635. gadā uzcēla viesnīcu ar tavernu, un pierunāja apbūvēt vietējo mežu ar daudzām nelielām mājiņām. Šo apbūvi sekmēja materiālu pieejamība, īpaši kaļķakmens plāksnes no karsta un nogulumiežiem, un grāfa atļauja celt namus tikai sausā krāvumā bez cementa javas pielietošanas, kas kļuva par trulli raksturīgu iezīmi. Tādējādi tas viss sekmēja pilsētas paplašināšanos.

Trulli bija laba iespēja grāfam izvairīties no rīkojuma un piemānīt karaliskos nodokļu iekasētājus, jo trulli namus varēja ātri izjaukt, tā kā tie bija bez cementa, un tādējādi radīt pamestu drupu kaudžu iespaidu, bet pēc nodokļu iekasētāju aiziešanas namus varēja samērā ātri atjaunot. Tādā veidā grāfi izvairījās no nodokļu maksāšanas.

1654. gadā Martina Franka princis Frančesko Karačollo, ziņoja Neapoles karalim par Džangirokamo viltību. Karalis nekavējoties aizsūtīja uz Alberobello izmeklēšanas komisiju. Grāfs nespēja tik ātri noreaģēt, un viņa vaina sakarā ar nodokļu nemaksāšanu tika pierādīta. Viņu arestēja, notiesāja un izsūtīja uz Spāniju soda izciešanai. Grāfu atbrīvoja 1665. gadā, bet viņš tā arī neatgriezās, nomirdams Barselonā nezināmu iemeslu dēļ.

Brīvā karaliskā pilsēta

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Alberobello palika Akvavivu d'Aragonu īpašumā, kas autoritāri pārvaldīja to pēc saviem likumiem. Smagās nodokļu nastas un pastāvīgās cietsirdīgās izturēšanās dēļ 1797. gadā septiņi pilsētas pārstāvji (trīs laicīgie iedzīvotāji (Vito Onofrio Lippolis, Vito Nicola Tinelli un Francesco Sgobba) un četri priesteri), izlēma doties uz Neapoli sūdzēties karalim. Tajā laikā karalis Burbons Ferdinands IV, ciemojās pie Taranto arhibīskapa, tāpēc viņiem atkrita vajadzība braukt uz Neapoli, taču Taranto viņi nevarēja saņemt audienci. Par laimi Taranto advokāts dons Nikola Vivencio pieņēma viņu lūgumrakstu un sastādīja detalizētu atskaiti par grāfu rīcību un ieradumiem, uzsverot regulārus Pragmatica de Baronibus likuma pārkāpumus. Atskaite 1797. gada 15. maijā tika nosūtīta premjerministram Džonam Aktonam. Viņiem atbildi nebija ilgi jāgaida, un jau 27. maijā atnāca Ferdinanda IV karaliskais rīkojums, kurā Alberobello tika piešķirts karaliskās pilsētas (Città Reggia) statuss, atbrīvojot to no grāfu feodālās pakļautības. Un 1797. gada 22. jūnijā tika ievēlēts pirmais pilsētas mērs Frančesko Džuzepe Lipoliss. Pilsētas iedzīvotāji dibināja arī savu vietējo draudzi. Kopā ar brīvību tika dota iespēja celt normālus ķieģeļu namus ar cementa javu, atsakoties no gadsimtiem praktizētā sausā krāvuma tehnoloģijas. Pirmo ķieģeļu namu uzcēla Frančesko d'Amoroms. Uz sava divstāvu nama fasādes viņš uzrakstīja latīņu tekstu: ex auctoritate regia hoc primum erectum (t.i. šis pirmais nams uzcelts ar karaļa piekrišanu). Iedzīvotāji, pateicībā par šādu žēlastību, gribēja nosaukt savu pilsētu par Ferdinandinu, taču šāda ideja tika noraidīta, un Alberobello nosaukums saglabājās.

Tā sauktā brigantadžo (brigantaggio) jeb laupītāju kustība parasti tiek saistīta ar Itālijas apvienošanās laiku. Bija divi galvenie šādas kustības veidošanās iemesli: pirmkārt, Neapoles karaļa pretošanās jaunajam Sardīnijas valdniekam un, otrkārt, izveidojās nabadzīgu un bezcerības pārņemtu zemnieku slānis dziļas ekonomiskās krīzes pārņemtajos valsts dienvidu rajonos, kas centās uzlabot savu stāvokli ar laupīšanu. Taču šī tendence parādījās valstī daudz agrāk. Neapoles republikas laikā 1799. kardināls Fabricio Rufo ar savām noorganizētajām vienībām spēja atjaunot karaļa varu laukos.

Vitantonio Agrusti 1894. gadā rakstīja, ka 19. gadsimta sākumā Alberobello varu sagrāba skandalozais laupītājs, saukts Skanakornakija, kurš vajāja grāfu Džuliantonio Akvivaru. Laupītāju grupa, kuru vadīja brāļi Vardarelli arī aplaupīja Alberobello apkārtni. Tāpat arī 19. gadsimta sākumā Čiro Anničiariko banda turēja reģionu baiļu stāvoklī. Šī kustība izbeidzās ar pēdējā Alberobello noziedznieka sežanta Romano nošaušanu.

Alberobello 1898. gadā

Trulli apbūves nozīmīgumu un unikalitāti Itālijas valdība atzina 1910. gadā, kad Monti tika pasludināta par aizsargājamu pieminekli. Bet 1930. gadā arī Aja-Pikola tika piešķirts pieminekļa statuss. 1935. gadā tika apstiprināts pilsētas ģerbonis, kurā ir attēlots ozols uz zila fona, virs kura divi lidojoši baloži, bet blakus tam bruņinieks, kas cīnās ar lauvu.

Otrais pasaules karš

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1940. gada jūnijā Itālijā nostiprinājās fašistiskais režīms un Alberobello tika izveidota aizturēto koncentrācijas nometne (campo di concentramento). Aizturētos nometināja bijušajā lauksaimniecības skolā Casa Rossa, kas atradās dažus kilometrus no pilsētas centra, Alberto della Kroče ciemā. No 1940. līdz 1943. gadam Alberobello tika internēti 208 ieslodzītie. Pirmie internētie - angļi, īri, maltieši un indieši - tika drīz vien pārcelti, lai atbrīvotu vietu itāļu un ārzemju ebrejiem, Itālijas pierobežas slāvu minoritātēm un dienvidslāviem no itāļu okupētajām un anektētajām teritorijām. Nometnē atradās arī antifašisti. 1942. gada vasarā internētie ebreji tika pārcelti uz Kalabriju. Nometnē esošie ieslodzītie maksimumu sasniedza 1942. gada jūlijā, kad šeit atradās 105 cilvēki. Medicīniskā apkalpošana bija ierobežota, jo nebija palātu. Telpas netika apkurinātas un trūka siltā ūdens. Kad 1942. gada augustā bijušie dienvidslāvi ieradās Alberobello, nometne bija norobežota ar dzeloņstieplēm. Pēdējie internētie pameta Alberobello 1943. gada 6. septembrī.

UNESCO pasaules mantojuma objekts

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1996. gadā UNESCO iekļāva pilsētas trulli apbūvi pasaules mantojuma objektu sastāvā, kas kļuva par pamatu šīs senās kultūras saglabāšanai, un unikālas Alberobello pilsētas ainavas izveidei.

Sakrālā arhitektūra

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Svēto Kosmas un Damiāna bazilika
  • Svēto Kosmas un Damiāna bazilika (Basilica santuario dei Santi Cosma e Damiano) ir galvenā Alberobello baznīca, kas veltīta Mediči svētajiem Kosmam un Damiānam, šīs pilsētas aizgādņiem. To kultu ieviesa grāfs Džangirolamo 1636. gadā, kurš bija tiem pateicīgs pateicoties žēlastībai, ko saņēma viņa sieva Elizabete da Roka Padula dzemdību laikā, kurās tā dzemdēja pirmdzimto Kozimo. Līdz draudzes dibināšanai baznīca bija atkarīga no Noči draudzes. Bīskaps Konversano Gregorio Falkonjeri atzina to par svētnīcu 1938. gadā, bet 2000. gadā pāvests Jānis Pāvils II paaugstināja to līdz mazajai bazilikai.
Pašreizējā celtne ir veidota neoklasicisma stilā, latīņu krusta formā 19. gadsimta beigās. Tā aizvieto nelielo 1609. gada Madonnai delle Gracie veltīto kapelu un kapenes, kas tika paplašinātas 1725., 1784. un 1852. gadā. Projektu izveidoja Alberobello arhitekts Antonio Kurri 1881. gadā un saņēma draudzes priestera Domeniko Moreja un pilsētas padomes akceptu. Projekta budžets sastādīja 16 000 liru. Celtniecība sākās 1882. gadā un turpinājās gandrīz trīs gadus. Baznīca tika atvērta dievkalpojumiem 1885. gadā sakarā ar Sv. Dievmātes svētkiem, bet tajā laikā vēl celtniecība netika pabeigta, bija uzcelts tikai centrālais joms un fasāde. Labais joms tika pabeigts 1948. gadā, bet kreisais - 1956. gadā. Savukārt, ieplānotais astoņstūru kupols tā arī nebija uzcelts. Fasādei ir divi zvanu torņi, kreisais ir ar saules pulksteni, bet labais ar mehānisko pulksteni un romiešu ciparnīcu. Sakristeja, kas pastāvēja jau 1784. gadā, 20. gadsimta sākumā, pēc Kurri projekta tika nojaukta, un izveidota jauna, kas pabeigta 1968 gadā. Baznīcā ir daudz relikviju: pazīstamākās no tām ir no Mediči svētajiem.
Svētā Antonija no Padujas baznīca
  • Svētā Antonija no Padujas baznīca (Parrocchia santuario di Sant'Antonio di Padova) ir Svētajam Antonijam no Padujas veltīta trulli stilā celta baznīca, kas atrodas Monti rajonā. Baznīca tika celta starp 1926. un 1827. gadu Monti rajona augšdaļā pēc bīskapa Domeniko Lanceloti iniciatīvas. No 1945. gada tā kļuva par otrās Alberobello draudzes dievnamu, bet no 1963. gada to sāka vadīt guanellāņu priesteri. Celtnes īpatnība, kas plānā veido grieķu krustu, ir tāda, ka tā pieskaņota apkārt esošo trulli namu formai. Tai ir tipisks trulli koniskais jumts ar 21 metru augstu kupolu, bet uz zvanu torņa vēl 18,3 metru augsts koniskais kupols. Baznīcā ir Svētā Padujas Antonija relikvija - šī svētā statuja "Svētais Antonijs dala maizi nabagiem", Rafaela Karellas 1927. gada darbs, kuru uz Alberobello atveda priesteris Lipoliss. Vēl ir San Luidži Guanellas bareljefs, kuru veidoja Adolfo Hugo Rollo, ka arī Svētā Pio glezna, kuru 1999. gadā gleznoja mākslinieks S. Maccinss.
Citas trulli formās veidotās baznīcas atrodas Lokorotondo, San Marko ciemā un Fazano Brindizi provincē.

Laicīgā arhitektūra

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
"Casa Pezzolla" muzejs
  • Casa Pezzolla Museo del Territorio. Pilsētas centrālajā daļā starp vēsturisko rajonu Aja Piccola un Piazza del Popolo kopš 1922. gada atrodas lielākais trulli komplekss. Šis komplekss 18. gadsimtā piederēja Gjakomo Pezollam (Giacomo Pezzolla), grāfa Žulio Antonio Akvaviva di Aragona personīgajam ārstam, un tāpēc komplekss vēl joprojām tiek saukts par “Casa Pezzolla”. Kompleksa senāko daļu veido 15 trulli namiņi, kas savienoti savā starpā. Taču īstā Casa Pezzolla ir 1780. gadā celtā monumentālā divstāvu celtne ar fasādi, no kuras paveras skats uz Piazza XXVII Maggio laukumu. Saskaņā ar tradīciju tas tika panākts, pateicoties īpašai koncesijai, ko piešķīra cilvēkiem, kuri bija piekrituši izmantot cementa javu fasādes izveidošanai, neņemot vērā „sausās būves” noteikumus. 18. gadsimtā šis kļuva par visaristokrātiskāko namu šajā rajonā. Fasāde ir sadalīta divās daļās ar nelielu ieapaļu balkonu, kura pārsedze ir dekorēta ar divām vītnēm, kā to diktē labākās baroka tradīcijas. Samērā stāvs divslīpju jumts ir klāts ar čiankarellu (chiancarelle), vietējām kaļķakmens plāksnēm. Labajā pusē ir piemiņas akmens plāksne, veltīta vienam no ģimenes locekļiem, ārstam Vito Gigantem, kuru pieminēja par viņa ziedošanos savai profesijai.
1986. gadā kompleksu iegādājās Alberobello novads, un no 1993. līdz 1997. gadam tas tika atjaunots sākotnējā stāvoklī. Muzeja veidošanu šeit noteica vēlme saglabāt un popularizēt trulli rajona vēsturi, it īpaši pēc UNESCO 1996. gada deklarācijas. Pašlaik muzejā ir vēsturiski izglītojoša dokumentāciju telpa, kas aprīkota ar modernām informācijas demonstrēšanas sistēmām. Šeit ir arī izstāžu zāle un radošā zona, kuras mērķis ir iepazīt šī reģiona kultūru.
  • Trullo Sovrano atrodas aiz Svēto Kosmas un Damiāna bazilikas, un ir tā laika modernākā divstāvu trullo celtne. Majestātiskais 14 metrus augstais koniskais kupols paceļas divpadsmit mazāku konisko jumtu starpā. Meistarīgi veidotais krāvums veikts, pilnībā ievērojot grāfa Džangirolamo Akvivavas noteiktos ierobežojumus, un, pielietojot unikālus celtniecības risinājumus, dara šo celtni par vispilnīgāko un ievērojamāko trullo arhitektūras paraugu. Fasādes frontons paceļas virs pirmā stāva, pie tam pilnībā atbilst trullo stilam. Pirmā stāva velve veidota krusta formā un tiek balstīta uz četru romānisku arku sistēmu, kas balstās uz abām galvenajām sienām. Kāpnes ar 23 pakāpieniem ir meistarīgi iekomponētas sienā starp zāli un virtuvi. Telpā starp ieejas koridora velvi un pirmā stāva grīdu var glabāt graudus, bet nepieciešamības gadījumā tā var pārtapt par drošu patvērumu, kas bija svarīgi laupītāju laikos.
Celtne bija uzcelta 18. gadsimta pirmajā pusē un nosaukta priestera Cataldo Perta (1744-1809) vārdā, sākotnēji saukta par tēva Cataldo sētu. Par nacionālo pieminekli kļuva kopš 1923. gada.

Sadraudzības pilsētas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. https://demo.istat.it/?l=it.
  2. UNESCO World Heritage Centre. «The Trulli of Alberobello». UNESCO World Heritage Centre (angļu). Skatīts: 2019-02-05.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]