Kristietības vēsture

Kristietības vēsture aptver vairāk nekā divus tūkstošus gadu. Tā sākas ar Jēzus Kristus dzīvi un mācību, turpinās ar kristietības izplatīšanos visā Romas impērijā un tālāk, un ietver daudzus svarīgus notikumus un attīstības posmus.

Vēsture

Jēzus Kristus un kristietības sākumi (1. gadsimts)

• Jēzus Kristus dzimšana, dzīve un nāve: Saskaņā ar kristīgo ticību, Jēzus, piedzimis Betlēmē, ir Dieva Dēls un cilvēces Glābējs. Viņš sludināja Dieva valstību, veica brīnumus un tika sists krustā Jeruzalemē, pēc tam augšāmcēlies no mirušajiem.
• Apustuļu darbība: Pēc Jēzus augšāmcelšanās, viņa mācekļi jeb apustuļi izplatīja viņa mācību, sākot no Jeruzalemes un turpinot līdz Romas impērijas dažādām daļām.

Agrīnā baznīca (1.–4. gadsimts)

• Svētais Pāvils un kristietības izplatīšana: Apustulis Pāvils spēlēja nozīmīgu lomu kristietības izplatīšanā starp ne-ebrejiem. Viņa vēstules veido lielu daļu Jaunās Derības.
• Pirmie mocekļi: Kristieši saskārās ar vajāšanām Romas impērijā, īpaši imperatora Nerona valdīšanas laikā.
• Baznīcas tēvu darbi: Šajā laikā radās daudz teoloģisku darbu, ko radīja tādi autori kā Ignācijs no Antiohijas, Polikarps un Justīns Martīrs.

Konstantīns un kristietības legalizācija (4. gadsimts)

• Konstantīns Lielais: Romas imperators Konstantīns pieņēma kristietību un 313. gadā izdeva Milānas ediktu, kas legalizēja kristietību Romas impērijā.
• Pirmais Nīkajas koncils (325): Pirmais ekumēniskais koncils notika Nīkajā (mūsdienu Iznika, Turcijā), kur tika pieņemta Nīkajas ticības apliecība, nosakot ortodoksās kristīgās ticības pamatus.

Viduslaiki (5.–15. gadsimts)

• Baznīcas šķelšanās: 1054. gadā notika Lielā Shizma (šķelšanās) starp Romas katoļu baznīcu un Austrumu pareizticīgo baznīcu.
• Krusta kari: No 11. līdz 13. gadsimtam kristiešu armijas devās krusta karos, lai atbrīvotu Svēto zemi no musulmaņu valdīšanas.
• Viduslaiku teoloģija un sholastika: Izcilākie teologi, piemēram, Akvīnas Toms, attīstīja kristīgo doktrīnu un teoloģiju, balstoties uz Aristoteļa filozofiju.

Reformācija un jauno laiku sākums (16.–17. gadsimts)

• Reformācija: 1517. gadā Mārtiņš Luters publicēja savas 95 tēzes, izraisot protestantu reformāciju, kas noveda pie Romas katoļu baznīcas sašķelšanās un jaunu protestantu konfesiju rašanās.
• Tridentes koncils (1545—1563): Romas katoļu baznīca atbildēja uz reformāciju ar Tridentes koncilu, kas ieviesa nozīmīgas reformas un stiprināja katoļu doktrīnu.

Mūsdienas (18.–21. gadsimts)

• Apgaismība un modernisms: 18. un 19. gadsimtā notika apgaismības kustība, kas izraisīja kritisku attieksmi pret reliģiju un veicināja sekulārisma izplatīšanos.
• Otrs Vatikāna koncils (1962—1965): Romas katoļu baznīca ieviesa nozīmīgas izmaiņas liturģijā un attiecībās ar citām reliģijām.
• Globālā kristietība: Kristietība turpināja izplatīties visā pasaulē, īpaši Āfrikā, Āzijā un Latīņamerikā, kļūstot par globālu reliģiju ar daudzām dažādām tradīcijām un interpretācijām.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Kristietības vēsture.