deletus
Latin
[edit]Etymology
[edit]Perfect passive participle of dēleō (“I destroy”).
Participle
[edit]dēlētus (feminine dēlēta, neuter dēlētum); first/second-declension participle
Declension
[edit]First/second-declension adjective.
| singular | plural | ||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| masculine | feminine | neuter | masculine | feminine | neuter | ||
| nominative | dēlētus | dēlēta | dēlētum | dēlētī | dēlētae | dēlēta | |
| genitive | dēlētī | dēlētae | dēlētī | dēlētōrum | dēlētārum | dēlētōrum | |
| dative | dēlētō | dēlētae | dēlētō | dēlētīs | |||
| accusative | dēlētum | dēlētam | dēlētum | dēlētōs | dēlētās | dēlēta | |
| ablative | dēlētō | dēlētā | dēlētō | dēlētīs | |||
| vocative | dēlēte | dēlēta | dēlētum | dēlētī | dēlētae | dēlēta | |
Descendants
[edit]References
[edit]- “deletus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- deletus in Charles du Fresne du Cange’s Glossarium Mediæ et Infimæ Latinitatis (augmented edition with additions by D. P. Carpenterius, Adelungius and others, edited by Léopold Favre, 1883–1887)
- deletus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.