carino

See also: Carino and cariño

Esperanto

Etymology

From caro (“tsar”) +‎ -ino.

Pronunciation

IPA^(key): [t͡sarˈino]
Audio: (file)
Rhymes: -ino
Hyphenation: car‧i‧no

Noun

carino (accusative singular carinon, plural carinoj, accusative plural carinojn)

tsarina

Italian

Etymology 1

From caro +‎ -ino.

Pronunciation

IPA^(key): /kaˈri.no/^[1]
Audio: (file)
Rhymes: -ino
Hyphenation: ca‧rì‧no

Adjective

carino (feminine carina, masculine plural carini, feminine plural carine, superlative carinissimo)

Etymology 2

See the etymology of the corresponding lemma form.

Pronunciation

IPA^(key): /ˈka.ri.no/
Rhymes: -arino
Hyphenation: cà‧ri‧no

Verb

carino

inflection of cariare:
1. third-person plural present subjunctive
2. third-person plural imperative

References

^ carino in Luciano Canepari, Dizionario di Pronuncia Italiana (DiPI)

Anagrams

Anrico, Cornia, Norcia, Ornica, ancori, canori, corani, cornai, cranio, inarco, inarcò, rancio

Latin

Etymology 1

From Proto-Indo-European *kr-n-. Compare Old Irish caire (“sin”), Old English hierwan (“to moke”), Ancient Greek κάρνη (kárnē, “penalty”), Tocharian B karn- (“to vex”) and Lithuanian káirinti (“to provoke”).^[1]

Pronunciation

(Classical Latin) IPA^(key): /ˈkaː.ri.noː/, [ˈkäːrɪnoː]
(modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /ˈka.ri.no/, [ˈkäːrino]

Verb

cārinō (present infinitive cārināre, perfect active cārināvī, supine cārinātum); first conjugation

to revile, to blame; to insult

Conjugation

Conjugation of cārinō (first conjugation)
indicative		singular			plural
indicative		first	second	third	first	second	third
active	present	cārinō	cārinās	cārinat	cārināmus	cārinātis	cārinant
	imperfect	cārinābam	cārinābās	cārinābat	cārinābāmus	cārinābātis	cārinābant
	future	cārinābō	cārinābis	cārinābit	cārinābimus	cārinābitis	cārinābunt
	perfect	cārināvī	cārināvistī	cārināvit	cārināvimus	cārināvistis	cārināvērunt, cārināvēre
	pluperfect	cārināveram	cārināverās	cārināverat	cārināverāmus	cārināverātis	cārināverant
	future perfect	cārināverō	cārināveris	cārināverit	cārināverimus	cārināveritis	cārināverint
passive	present	cārinor	cārināris, cārināre	cārinātur	cārināmur	cārināminī	cārinantur
	imperfect	cārinābar	cārinābāris, cārinābāre	cārinābātur	cārinābāmur	cārinābāminī	cārinābantur
	future	cārinābor	cārināberis, cārinābere	cārinābitur	cārinābimur	cārinābiminī	cārinābuntur
	perfect	cārinātus + present active indicative of sum
	pluperfect	cārinātus + imperfect active indicative of sum
	future perfect	cārinātus + future active indicative of sum
subjunctive		singular			plural
subjunctive		first	second	third	first	second	third
active	present	cārinem	cārinēs	cārinet	cārinēmus	cārinētis	cārinent
	imperfect	cārinārem	cārinārēs	cārināret	cārinārēmus	cārinārētis	cārinārent
	perfect	cārināverim	cārināverīs	cārināverit	cārināverīmus	cārināverītis	cārināverint
	pluperfect	cārināvissem	cārināvissēs	cārināvisset	cārināvissēmus	cārināvissētis	cārināvissent
passive	present	cāriner	cārinēris, cārinēre	cārinētur	cārinēmur	cārinēminī	cārinentur
	imperfect	cārinārer	cārinārēris, cārinārēre	cārinārētur	cārinārēmur	cārinārēminī	cārinārentur
	perfect	cārinātus + present active subjunctive of sum
	pluperfect	cārinātus + imperfect active subjunctive of sum
imperative		singular			plural
imperative		first	second	third	first	second	third
active	present	—	cārinā	—	—	cārināte	—
active	future	—	cārinātō	cārinātō	—	cārinātōte	cārinantō
passive	present	—	cārināre	—	—	cārināminī	—
passive	future	—	cārinātor	cārinātor	—	—	cārinantor
non-finite forms		active			passive
non-finite forms		present	perfect	future	present	perfect	future
infinitives		cārināre	cārināvisse	cārinātūrum esse	cārinārī	cārinātum esse	cārinātum īrī
participles		cārināns	—	cārinātūrus	—	cārinātus	cārinandus
verbal nouns		gerund				supine
		genitive	dative	accusative	ablative	accusative	ablative
		cārinandī	cārinandō	cārinandum	cārinandō	cārinātum	cārinātū

Derived terms

cārinans

Etymology 2

From carīna.

Pronunciation

(Classical Latin) IPA^(key): /kaˈriː.noː/, [käˈriːnoː]
(modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /kaˈri.no/, [käˈriːno]

Verb

carīnō (present infinitive carīnāre, perfect active carīnāvī, supine carīnātum); first conjugation

to supply with a shell

Conjugation

Conjugation of carīnō (first conjugation)
indicative		singular			plural
indicative		first	second	third	first	second	third
active	present	carīnō	carīnās	carīnat	carīnāmus	carīnātis	carīnant
	imperfect	carīnābam	carīnābās	carīnābat	carīnābāmus	carīnābātis	carīnābant
	future	carīnābō	carīnābis	carīnābit	carīnābimus	carīnābitis	carīnābunt
	perfect	carīnāvī	carīnāvistī	carīnāvit	carīnāvimus	carīnāvistis	carīnāvērunt, carīnāvēre
	pluperfect	carīnāveram	carīnāverās	carīnāverat	carīnāverāmus	carīnāverātis	carīnāverant
	future perfect	carīnāverō	carīnāveris	carīnāverit	carīnāverimus	carīnāveritis	carīnāverint
passive	present	carīnor	carīnāris, carīnāre	carīnātur	carīnāmur	carīnāminī	carīnantur
	imperfect	carīnābar	carīnābāris, carīnābāre	carīnābātur	carīnābāmur	carīnābāminī	carīnābantur
	future	carīnābor	carīnāberis, carīnābere	carīnābitur	carīnābimur	carīnābiminī	carīnābuntur
	perfect	carīnātus + present active indicative of sum
	pluperfect	carīnātus + imperfect active indicative of sum
	future perfect	carīnātus + future active indicative of sum
subjunctive		singular			plural
subjunctive		first	second	third	first	second	third
active	present	carīnem	carīnēs	carīnet	carīnēmus	carīnētis	carīnent
	imperfect	carīnārem	carīnārēs	carīnāret	carīnārēmus	carīnārētis	carīnārent
	perfect	carīnāverim	carīnāverīs	carīnāverit	carīnāverīmus	carīnāverītis	carīnāverint
	pluperfect	carīnāvissem	carīnāvissēs	carīnāvisset	carīnāvissēmus	carīnāvissētis	carīnāvissent
passive	present	carīner	carīnēris, carīnēre	carīnētur	carīnēmur	carīnēminī	carīnentur
	imperfect	carīnārer	carīnārēris, carīnārēre	carīnārētur	carīnārēmur	carīnārēminī	carīnārentur
	perfect	carīnātus + present active subjunctive of sum
	pluperfect	carīnātus + imperfect active subjunctive of sum
imperative		singular			plural
imperative		first	second	third	first	second	third
active	present	—	carīnā	—	—	carīnāte	—
active	future	—	carīnātō	carīnātō	—	carīnātōte	carīnantō
passive	present	—	carīnāre	—	—	carīnāminī	—
passive	future	—	carīnātor	carīnātor	—	—	carīnantor
non-finite forms		active			passive
non-finite forms		present	perfect	future	present	perfect	future
infinitives		carīnāre	carīnāvisse	carīnātūrum esse	carīnārī	carīnātum esse	carīnātum īrī
participles		carīnāns	—	carīnātūrus	—	carīnātus	carīnandus
verbal nouns		gerund				supine
		genitive	dative	accusative	ablative	accusative	ablative
		carīnandī	carīnandō	carīnandum	carīnandō	carīnātum	carīnātū

Derived terms

carīnātus

Etymology 3

Adjective

carinō

dative/ablative masculine/neuter singular of carinus

References

“carino1”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
“carino2”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
carino in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.

^ De Vaan, Michiel (2008) Etymological Dictionary of Latin and the other Italic Languages (Leiden Indo-European Etymological Dictionary Series; 7)‎^[1], Leiden, Boston: Brill, →ISBN

[1] rino in Luciano Canepari, Dizionario di Pronuncia Italiana (DiPI)

[De_Vaan-2] De Vaan, Michiel (2008) Etymological Dictionary of Latin and the other Italic Languages (Leiden Indo-European Etymological Dictionary Series; 7)‎^[1], Leiden, Boston: Brill, →ISBN

[1]

[1]